Eiropas olīvas ir mūžzaļš koks, kura dzimtene ir Vidusjūras dienvidaustrumu piekraste. Olīva sāka audzēt Senajā Grieķijā pirms vairākiem gadu tūkstošiem, mūsdienās tā vairs nav sastopama savvaļā. Cilvēki olīvu izplata visā pasaulē, plantācijas var redzēt ne tikai Vidusjūras valstīs, bet arī Kaukāzā, Ķīnā, Indijā, kā arī ASV, Meksikā, Peru, Argentīnā. Eiropieši olīvas pārveda pāri okeānam tālajā 16. gadsimtā un kļuva plaši izplatītas.

Koka vidējais mūža ilgums ir no 300 līdz 500 gadiem, taču ir arī īsti simtgadnieki, kuru vecums pārsniedz 2000 gadu. Olīvas augstums dažkārt sasniedz 15 metrus, un no viena koka var novākt līdz 100 kilogramiem augļu. Tajā pašā laikā no ziedēšanas līdz ražas novākšanai paiet daudz laika – 4-6 mēneši. Eiropā vien ir līdz 500 000 koku. Interesanti, ka augs var paciest gan sausumu, gan salu līdz -10 grādiem.

Parasti olīvas lietošanai pārtikā tiek novāktas vēl zaļas un šķirotas pēc izmēra, taču šādas ogas zemā eļļas satura dēļ ir cietas un rūgtas. Tāpēc tie nonāk pārdošanā jau marinētas, sālītas un pildītas, piemēram, ar citronu, mandelēm vai anšoviem. Gatavas tumšas krāsas augļus, kas bagāti ar eļļām, tālāk apstrādā un presē, lai iegūtu olīveļļu..

Tomēr 90% no visām novāktajām olīvām tiek izmantotas olīveļļas ražošanai, kas senajiem grieķiem bija viena no svarīgākajām eksporta precēm. Tās priekšrocība ir tajā, ka arī bez konservēšanas eļļu var uzglabāt ilgu laiku, tāpēc no Senās Grieķijas to eksportējat uz citām valstīm. Mūsdienās liela daļa olīveļļas ir viltota, kurai krāpnieki pievieno lētākas šķirnes.

Senie grieķi uzskatīja, ka pirmo olīvkoku cilvēkiem uzdāvināja dieviete Atēna. Saskaņā ar leģendu viņa iedzina šķēpu zemē, no kuras izauga koks. Olimpisko spēļu dalībnieki ierīvēja ķermeni ar eļļu, kas, viņuprāt, deva ne tikai spēku un izturību, bet arī veiksmi sacensībās. Starp citu, slavenais senais ārsts Hipokrāts rakstīja par olīveļļas priekšrocībām. Olīvkoki auga gar ceļu, kas veda uz Olimpiju.

2004. gadā vasaras olimpiskās spēles notika viņu vēsturiskajā dzimtenē – Grieķijā. Jātnieku sporta kompleksa būvniecības laikā organizatori saskārās ar problēmu – šeit auga olīvkoki, kuriem bija vairāk nekā 500 gadu. “Zālamana lēmums” tika pieņemts, koki tika rūpīgi izņemti no zemes un iestādīti blakus kompleksam.

Pirmā raža no olīvkoka aizņem gandrīz desmit gadus. Olīvas var būt zaļas, melnas, sārtas, violetas un pat baltas.  Tajās ir 15—40% eļļas (augļa mīkstumā līdz 75%). Tāpat kā pirms daudziem gadsimtiem, lielākā daļa olīvu tiek novāktas ar rokām. vienam litram eļļas nepieciešami 3 līdz 5 kilogrami augļu. Savāktās olīvas ļoti ātri bojājas, tāpēc tās jāapstrādā 24 stundu laikā. Augstākās kvalitātes eļļu iegūst tikai aukstās presēšanas procesā, kurā izejviela netiek uzkarsēta virs 27 grādiem.

Olīvas satur polinepiesātinātās taukskābes, daudzus vitamīnus, kā arī: kalciju, fosforu, dzelzi, kāliju, mangānu. Uztura speciālisti iesaka ēst vairākus augļus katru dienu tukšā dūšā vai izdzert tējkaroti olīveļļas svara zaudēšanai. Turklāt regulāra olīvu lietošana pazemina holesterīna līmeni un novērš sirds un asinsvadu slimību attīstību.

Olīvas ir viens no Vidusjūras reģiona virtuves “trīsvienības” produktiem. Pārējie divi ir kvieši un vīnogas. Šobrīd Spānija ir kļuvusi par pasaules līderi olīvu ražošanā, kuras daļa, pasaules ražošanā, ir gandrīz četrdesmit procenti.

Olīvzars tiek uzskatīts par miera simbolu. Tas bija zars, ko balodis savā knābī atnesa Noasam un tas kļuva par zīmi, ka plūdi ir apstājušies. Pasaules miera kongress tika izveidots 1949. gada aprīlī. Kongresa emblēmas autors bija mākslinieks Pablo Pikaso. Tajā redzams arī balts balodis, kas nes olīvu zaru.

Dabīgās olīvas – ieguvumi veselībai.

Dabīgās olīvas ir noderīgu vielu krātuve: olīvās ir gandrīz visi cilvēkam nepieciešamie vitamīni un mikroelementi. Tās satur vitamīnus A, B1, B2, B3, B4, B5, B6, B9 (folijskābe), C, E, K. Olīvas satur tādus elementus kā nātrijs, kalcijs, kālijs, magnijs, dzelzs, fosfors, varš, cinks, selēns.

Augļu mīkstumā ir līdz 80% nežāvējošas eļļas, kas satur nepiesātinātās taukskābes – oleīnskābes (75%), linolskābes (13%) un linolēnskābes (0,55%). Atšķirībā no dzīvnieku taukiem tās nes ievērojamu labumu organismam – novērš aterosklerozes, sirds un asinsvadu slimību attīstību, nesatur un veicina holesterīna izvadīšanu, kā arī labvēlīgi ietekmē gremošanas orgānus.

Olīvas veicina apaugļošanos, normalizējot sieviešu dzimumorgānu zonu. Olīvas vai eļļa no tām iedarbojas uz artrītu, podagru, osteohondrozi – muskuļu un skeleta sistēmas slimībām. Olīvu sastāvā esošās vielas stiprina šūnu membrānas un gļotādas, labvēlīgi ietekmē kuņģa, aizkuņģa dziedzera, aknu un sirds un asinsvadu sistēmas darbību, palīdz brūču dzīšanai, attīra organismu no toksīniem un toksīniem. Ēdot olīvas, kurās ir mazāk sāls, tiek novērsta kuņģa čūlas attīstība. Un 20 olīvas, apēstas mēnesī, lieliski novērš zobakmens nogulsnēšanos un akmeņu veidošanos dažādos orgānos (žultsvados, žultspūslī, nierēs). Olīvas arī kavē žultsakmeņu veidošanos un stimulē žults izdalīšanos.